Kā neiekrist uz viltīgiem jautājumiem darba intervijā?
Personāla atlases speciālisti zina dažādus knifiņus, kā «atkost» potenciālo darbinieku vājās vietas.
Rekrutētājiem nepārtraukti nākas izgudrot jaunus un aizvien āķīgākus paņēmienus, jo pa darba tirgu klejo darba meklētāji, kuri savu arodu pieprot slikti, bet ir iemācījušies pareizās atbildes uz tipiskiem atlases jautājumiem, piedaloties daudzās intervijās un lasot padomu grāmatas.
Izrādās, kandidāts rekrutētāja izliktās lamatās var iekrist, vēl pirms paspējis atvērt muti. Personāla atlases uzņēmuma «Adros Baltija» direktors Aleksejs Saveļjevs brīdina, ka telpā, kur norisinās pārrunas, kandidātu var sagaidīt vairāki brīvi it kā haotiski izvietoti krēsli, piemēram, viens tieši pretī intervētājam, otrs nostāk, bet trešais pašā telpas stūrī. Šādos gadījumos telpā parasti vienlaikus ieaicina vairākus pretendentus. Bonusa punktu iegūst tas, kurš apsēžas pretī intervētājam, jo tas norāda, ka cilvēks ir aktīvs, pašpārliecināts un gatavs uzņemties atbildību. Bet, ja cilvēks nosēžas kaut kur maliņā – nedrošs un pasīvs.
«Nogremdēt» var arī viens vārds. Atsevišķi intervētāji uzmanīgi klausās, vai darba meklētājs, runājot par vēlamo algu, saka «es gribētu saņemt» vai «es gribētu nopelnīt». Vārds «saņemt» liecinot, ka kandidāts neizjūt saistību starp algu un padarīto darbu un, ja būs iespējams, darba laiku vienkārši atsēdēs, savukārt vārds «pelnīt» rādot vēlmi atpelnīt katru santīmu, skaidro A. Saveļjevs. Jāpiebilst, ka pirmajā intervijā pēc paša iniciatīvas nav ieteicams sākt sarunu par darba apmaksu. Parasti par to sāk runāt darba devējs pats otrajā vai trešajā tikšanās reizē.
Prasa reālu darbību
Pēdējā laikā rekrutētāji kandidātus pārbauda ne tikai ar āķīgiem jautājumiem, bet galvenokārt ar praktiskiem uzdevumiem. A. Saveļjevs apgalvo: «Cilvēks var pārliecinoši stāstīt, ka viņš ir, piemēram, labs pārdevējs, taču bieži tā izrādās tukša pļāpāšana.» Lai pārliecinātos, vai kandidāts tiešām ir tik labs, kā stāsta, viņam iedod kāda produkta aprakstu, mobilo telefonu, potenciālo klientu telefona numurus, minūtes desmit ļauj sagatavoties un pēc tam viņam personāla atlases speciālista klātbūtnē jāzvana un jācenšas pārdot konkrēto produktu. Visefektīvākā metode, kā novērtēt kandidāta atbilstību tirdzniecības pārstāvja amatam, ir uzdevums pārdot kādu priekšmetu nejaušiem garāmgājējiem uz ielas, atklāja A. Saveļjevs. Šādos gadījumos kandidāti parasti satiekas un norādījumus saņem pie Centrālās stacijas pulksteņa. Katram kandidātam nopakaļus staigā un viņu novēro rekrutētājs. Tā kā labam pārdevējam būtībā jāspēj pārdot jebkas, bijuši gadījumi, kad garāmgājējiem jācenšas iemānīt glāzi ūdens vai higiēnas paketi.
Vairākums personāla atlases kompāniju izmanto kompetenču interviju. Tās laikā kandidātu iztaujā par viņa uzvedību reālās situācijās iepriekšējās darbavietās. «Būtiski ir tas, ka mēs pārrunājam reāli notikušas situācijas, nevis hipotētiskas. Cilvēks ne vienmēr spēj paredzēt savu rīcību, piemēram, stresa apstākļos vai konfliktsituācijā,» norāda B. Jasūna. Tādējādi rekrutētājs var saprast, kā kandidāts rīkosies, nokļuvis līdzīgā situācijā.
Standarta «klupšanas akmeņi»
Kandidāti mēdz «paklupt» arī uz gluži nevainīgiem jautājumiem. A. Saveļjevs stāsta, ka visbiežāk kuriozi gadās ar standarta jautājumu – kāpēc vēlaties strādāt šajā uzņēmumā? Kāds solīds kungs atbildējis, ka CV pa kluso esot aizsūtījusi sieva, bet cits nav kautrējies atklāt, ka dzīvojot tepat aiz stūra, līdz ar to varēšot pusdienot mājās.
